Interneta atkarība

Vecāki un skolotāji / Apdraudējumi internetā / Interneta atkarība

Interneta atkarība (Internet Addiction Disorder) - psihisks stāvoklis, kas raksturojas ar uzmācīgu vēlmi lietot internetu un nespēju pārtraukt to darīt. Interneta atkarības jēdziens pirmo reizi tika ieviests 1990.g., lai aprakstītu nepārvaramu patoloģisku tieksmi pēc interneta lietošanas.

 

Interneta atkarības iedalījums:

  • atkarība no tīkla (obsesīva aizraušanās ar azartspēlēm tīklā, izlozēm, iepirkšanos vai pārdošanu internetā)
  • atkarība no informācijas (kompulsīva sērfošana tīklā vai datu bāžu apmeklēšana)
  • datoratkarība (obsesīva datorspēļu spēlēšana).

Interneta atkarības simptomi:

  • Dators tiek izmantots, lai izjustu prieku, gandarījumu vai atvieglojumu;
  • Pārtraucot ar datoru saistītās aktivitātes parādās disforiski simptomi – nemiers, aizkaitināmība, miega traucējumi, palielināta trauksmainība, nomāktība vai naidīgums;
  • Uzmācīgas domas par internetu – domā par pieredzi, kas gūta pie datora, plāno atgriešanos pie datora, pērk jaunāko, modernāko datortehniku un programmas;
  • Iegulda arvien vairāk laiku un/vai naudu ar datoru saistītās aktivitātēs;
  • Parādās nevērība pret sociāliem, ģimenes, izglītības vai darba pienākumiem;
  • Melo par to, cik ilgs laiks tiek pavadīts pie datora;
  • Izmaiņas dienas režīma;
  • Parādās risks zaudēt nozīmīgas personiskās attiecības;
  • Parādās risks zaudēt sasniegumus, kā arī turpmākas attīstības iespējas;
  • Neveiksmīgi mēģinājumi kontrolēt savas ar datoru saistītās aktivitātes;
  • Fiziski (somatiski) traucējumi – muguras sāpes, acu sausums, neregulāra ēšana, personīgās higiēnas neievērošana. 

Interneta atkarības cēloņi:

  • Iespēja iegūt dažādas identitātes dažādās apakšvidēs
  • Iespēja iegūt plašu atbalsta vidi
  • Iespēja iegūt vidi, kurā izpaust savas dažādas psihopatoloģijas, tieksmes un noslieces
  • Interneta vidē nepastāv reglamentēta kārtība un konvencionālās sabiedriskās normas
  • Iespēja veidot plašu un dažādu saskarsmi
Būtiski ir saprast, ka datoratkarība nav gripa, kas var uzrasties vienā dienā – vakar vēl vesels, bet šodien no rīta pamostos: slims! Ir svarīgi izprast cēloņus, kā interneta atkarība veidojas un kāpēc bērni nonāk līdz atkarībai.

Kā galvenos iemeslus varam minēt:

1. Vecāki paši ir datora un interneta atkarības veicinātāji, jo

  • vai nu savas ērtības labad priecājas, ka bērns sēž pie datora: nav pašiem nogurušiem ar viņu jārunājas, jānodarbojas,
  • vai arī paši ar savu attieksmi veicina, ka bērns ikdienas dzīvē jūtas nesaprasts, nelaimīgs: neviena nav mājās; vecāki tikai sabar un pārmet par nesekmīgām atzīmēm, nevis pajautā, vai varbūt vajadzīga palīdzība? Gan skolā, gan mājās bērns tiek tikai kritizēts, ka neatbilst ideālajam bērnam, ko gribētu vecāki un skolotāji sagaidīt, bet tādējādi bērns pats sāk justies nevērtīgs, niecība, neveiksminieks – un gribas taču aizbēgt no negatīvām emocijām! Tad dators ir ideāls draugs: palīdz aizmirsties, ir interesants, arī var izlādēt ikdienas negatīvās emocijas, un, galu galā: var taču interneta vidē izveidot sev mākslīgu identitāti: veiksmīgo varoni! Un neviens taču neuzzinās, kas patiesībā slēpjas aiz „krutā džeka” vai „ideālās beibes” tēla.

2. Bērns vienkārši iekrīt azartā: jaunas spēles, kurās gribas uzvarēt, jaunas iespējas... Un, ja reālajā dzīvē interesantu vilinājumu pietrūkst, tad meklēt asus pārdzīvojumus interneta vidē kļūst par pieradumu.

Visvienkāršākais kritērijs, lai atšķirtu, „vai mans bērns ir vai nav datoratkarīgs”, ir – ja bērns, strādājot ar datoru, domā, ko tik viņš interesantu sadarīs, kad beigs strādāt ar datoru, un patiešām viņa brīvais laiks ir aizpildīts arī ar citiem hobijiem vai patīkamām lietām – tad ar bērnu ir viss kārtībā, un par to, ka viņš pie datora pavada daudz laika, nav pamata uztraukties. Taču, ja bērns, arī nestrādājot pie datora, visu laiku sapņo, ka tikai tad viņš jutīsies labi, kad tiks pie datora – tad var runāt par atkarību.

Līdz ar to ir skaidrs, ka tikai ar aizliegumu lietot datoru un ar laika ierobežojumu, cik ilgi drīkst lietot datoru, interneta un datora atkarības mazināšanai nekas nebūs līdzēts: tāpat bērna domas aizņems tikai viens: kā lai es tieku pie datora? Vēl vairāk: tā kā internets šiem bērniem zināmā mērā kalpo par pozitīvo emociju avotu, aizliegums var veicināt depresijas attīstību. Laika ierobežojums ir ieteicams tikai citā aspektā: veselības dēļ – acis, mugurkauls, muskuļi, mazkustīgums un tml.

Bet reāla palīdzība saistās ar cēloņu novēršanu:

  • esam bērnam blakus gan grūtībās, gan neveiksmēs, nepārmetam viņam, palīdzam tikt ar tām galā, uzmundrinām – lai ar saviem sarūgtinājumiem un drūmajām domām viņš nāk pie mums, nevis iet virtuālajā vidē;
  • aizpildām bērna laiku ar citām interesantām, labām lietām, kurās bērns var gūt pozitīvas emocijas gan no pašām nodarbēm, gan no iespējas būt kopā ar vecākiem vai draugiem. Ja vecāki saka, ka viņu bērns negrib nekad pavadīt laiku kopā ar viņiem – tātad bērns jau ir zaudējis ticību, ka ar vecākiem kopā viņš varētu justies labi. Un tam nav nekāda sakara ar vecāku aizņemtību: bērniem pat vairāk par reālo laiku, ko pavada kopā ar vecākiem, ir vajadzīga apziņa un ticība, ka tad, kad bērnam tas būs vajadzīgs, tad vecāki būs kopā ar viņu – un tie ir varbūt tikai atsevišķi brīži, bet bērnam nozīmīgi brīži!
  • ja bērns ir iekritis jaunās virtuālās pasaules iespēju iepazīšanas azartā, tad nepārmetam viņam to, bet gan ar interesi ļaujam viņam izstāstīt, ko jaunu viņš ir apguvis – bet noteikti noorganizējam arī kādas reālas aktivitātes, kuras bērns varētu tikpat aizraujoši tās iepazīt.

Diemžēl prakse liecina, ka vecāki atjēdzas, sāk uztraukties un meklēt palīdzību tikai tad, kad stāsti jau ir: „... jau pusgadu bērns neiet uz skolu, sēž tikai pie datora...”, „...pēdējā gadā kļuvis nesekmīgs visos mācību priekšmetos, no stundām bēg uz māju, lai tiktu pie datora....” , „kad bija nosēdējis internetā trīs diennaktis un es aizliedzu iet pie datora, izlauza istabas durvis...”, „.... jau vairākus mēnešus ar mums nerunā, virsū neskatās, acis tikai datorā...” – ar šiem simptomiem taču atkarības slimība nesākas, tās jau ir ļoti ielaistas, smagas formas.

Svarīgi ir atbildēt uz jautājumu – Kāpēc vecāki bija tik vienaldzīgi pret savu bērnu, ka neievēroja pirmos mazos simptomus, un uzreiz nesāka domāt, ka kaut kas mūsu dzīvē jāmaina, bet gan gaidīja, kamēr problēma samilzīs tik ļoti? Vai tiešām cerēja, ka problēma pāries pati no sevis? – tā nenotiks! Vai gaidīja, ka kāds cits (pedagogs, psihologs) pavicinās brīnumnūjiņu, un bērna internetatkarība būs izdziedināta – arī tā nebūs!

Jebkura atkarība ir neveiksmīgu attiecību slimība, un, tikai uzlabojot attiecības, var mazināt tieksmi pēc atkarības priekšmeta. Tā ka vecākiem pašiem būs vien savas attiecības ar bērnu jāsakārto.

Kā to izdarīt – tur gan var palīdzēt speciālista – psihologa vai psihoterapeita – padoms, bet jādara būs pašiem. Pavisam smagos gadījumos bērnam (un vecākiem arī) var būt papildus nepieciešama narkologa konsultācija.

Informāciju sagatavoja „Centra Dardedze” psiholoģe Laura Ļebedeva un Net-Safe Latvia Drošāka interneta centra eksperte, psiholoģe Dace Bērziņa